Magnēts
Otrdiena, 2019.gada 23.jūlijs / Magda, Magone, Mērija

Content on this page requires a newer version of Adobe Flash Player.

Get Adobe Flash player

03.08.2019.
Bauskas rogainings
Bauskas  pils (2,3 un 6h)
Nolikums I Pieteikšanās I Dalībnieki I Pieteikšanās bērnu pārgājienam

15.09.2019.
Tautas Rogainings
Jaunciems (3 un 6h)
Nolikums I Pieteikšanās I Dalībnieki

26.10.2019.
Jūrmalas Rogainings
Jūrmala (3 un 6h), 4h (velo)
Nolikums I Pieteikšanās I Dalībnieki

09.-14.04.2019.
Riga Orienteering week 2019
Ielūgums I Programma

13.-14.04.2019.
Rīgas kausi, Makstenieki
Rezultāti, spliti, grafiki, GPS u.c.
Rīgas kausi
31.05.-02.06.2019.
MTBO daudzdienas, Rīga
Rezultāti, spliti, grafiki, info

15.06.1019.
Rēzeknes Rogainings (3, 6h)
Rezultāti 6h I Rezultāti 3h I Rezultāti 2h I Bildes


Pievienojies mums

Afiša




Lielā intervija ar Edgaru Bertuku

Jūsu uzmanībai - Edgars Bertuks, panākumiem bagātākais Latvijas orientierists un LOF Gada cilvēks otro gadu pēc kārtas, stāsta par orientēšanos.

Kāpēc sports?

Nezinu, neko citu neprotu (smejas). Kāpēc sports? Piedzimu tādā vietā, tādā laikā, tādā ģimenē. Vietā tāpēc, ka tā bija Alūksne, neko citu kā slēpot nevarēju darīt, tēvs bija profesionāls biatlonists un reizē arī sporta skolotājs pamatskolā, un es neatceros nevienu brīdi, kad nebūtu nodarbojies ar kādu sporta veidu. Pašā sākumā tā, visticamāk, bija slēpošana, šur tur esmu pieminējis savu pirmo bērnības atmiņu, kas ir slēpes - maziņas, plastmasas, oranžas, padomju laika slēpītes. Es vēl nemācēju staigāt un mani jau mēģināja uzlikt uz slēpēm. Tajā laikā arī bija tā, ka nekas nevarēja būt svētāks par Olimpiskajām spēlēm, bija jāskatās! Es atceros, tēvs vienmēr bija mājās, un mēs skatījāmies slēpošanu, biatlonu un visu pārējo. Es domāju, ka tur es tā pirmo reizi ieraudzīju tos vīrus, kas tur slēpoja, tādas leģendas kā Bjornu Delī, piemēram. Tad droši vien sapratu, ka es kaut kādā mērā vēlētos līdzināties viņiem.

Tāds sportista sākums un domas par Olimpiskajām spēlēm, es domāju, ir daudziem cilvēkiem, arī orientieristiem, bet iet visu ceļu, profesionāli nodarboties, ziedot visu laiku tam, no kurienes nāca tāds lēmums?  Ko tādu dod tavs sports, ko nedod pārējā dzīve?

Esmu pārliecināts, ka tā ideja tur arī radās – pats pirmsākums, kad es skatījos uz tiem vīriem un sapratu, ka gribu kādreiz izmēģināt, kāda dzīve ir kā profesionālam sportistam. Varbūt arī daļēji tādēļ, ka vienmēr esmu gribējis izmēģināt savu spēju robežas, tomēr nevaru pateikt konkrētu mirkli, kad es būtu izlēmis. Es ticu, ka viss ir kaut kur "uzrakstīts", jautājums tikai vai tu to spēj "izlasīt". Konkrēts mirklis bija tad, kad es pametu savu darbu, lai nodarbotos ar sportu profesionāli, bet to, kad tā ideja radās, es nevaru pateikt, es domāju, ka tā manī bija jau no paša sākuma, ka gribu būt profesionāls atlēts, domāju, ka tā ideja dzīvoja pirms sporta veida izvēles. Vienkārši bija tā, ka es gribēju, lai tā būtu vai nu slēpošana, vai biatlons, vai skriešana, bet konkrēti tajā brīdī vēl nezināju.

Noteikti studiju laikā tev bija kaut kādas šaubas un tu, protams, ieraudzīji to, ka vari būt ne tikai sportists, bet darīt arī kaut kādu sabiedrisku darbu?

Jā, noteikti.

Vai tev bija kaut kādas šaubas, vai tu būsi profesionāls sportists kādreiz?

Arī studēt man nemaz tik slikti nesanāca. Arī tur, es domāju, ja vēlētos, būtu daudz sasniedzis, bet, ja man tajā brīdī noliktu priekšā izvēli, vai tas ir 100% sports vai 100% studijas, es ne brīdi nebūtu domājis, tāpat būtu izvēlējies sportu. Es vispār cenšos vadīties pēc tāda principa – labāk nožēlot to, ko tu izdari, nekā to, ko neizdari. Un ar sportu var sanākt tā, ka jo ilgāk velk, jo lielāka varbūtība, ka nākas nožēlot, to ko neesi izdarījis.

Un tad es vienā brīdī vienkārši sapratu, ka arvien mazāk laika paliek. Jo vairāk velk garumā, jo lielāka iespēja, ka būs 40 un tie teksti: “ai, ja es toreiz būtu trenējies...”, simts tādus stāstus esmu dzirdējis.

Labi, orientēšanās. Tev joprojām sagādā prieku vienkārši orientēšanās distance?

Tas tāds slidens jautājums (smejas). Sagādā, sagādā.

Samelotu, ja teiktu, ka nē, bet domāju, ka mani no vairuma atšķir tas, ka katram treniņam jābūt kaut kādam izaicinājumam, kaut kam tādam, ko es ļoti gaidītu. Man patīk tad, ja distances apvidi ir kvalitatīvi, tehniski, kaut kas ir speciāli sagatavots. Vai tās būtu kādas treniņu sacensības, vai kvalitatīvs treniņš ar klubu Somijā. Tad es varu teikt, ka es to izbaudu 100%.

Lai izbaudītu distanci, tev ir svarīgi, lai tajā ir ieguldīts daudz darba un pārdomāts viss?

Jā. Es būtībā gūstu gandarījumu tad, ja jūtu, ka sevi pilnveidoju ar to, ko daru. Ja es skrienu sliktā kartē, sliktu distanci un jūtu, ka tas man tikai dod pa nerviem, ka es tur taisu kļūdas, būtībā ne savas vainas pēc, tad es labprātāk eju vienkārši skriet pa ceļu. 

Tev nav tā, ka tu ieraugi, piemēram, šis etaps būs sarežģīts, punkts būs grūts, un, to perfekti paņemot, rodas gandrījums, vai arī tev ir tikai nožēla par tiem punktiem, kuros nesanāk?

Protams, ka ir gandarījums. Tas jau arī padara to treniņu procesu patīkamu, jo tā jau ir brīva izvēle - pat ja treniņš ir sagatavots, tas negarantē, to, ka es no tā gūšu gandarījumu, man pašam arī ir jānostrādā attiecīgajā līmenī un, ja es to esmu paveicis labi, tad esmu priecīgs. Tas pats jau arī uz sacensībām attiecas – arī labāko apvidu un labāko distanci var sabojāt, vienkārši esot kaut kur citur tajā brīdī, nekoncetrējoties.

Bet, ja mēs atgriežamies pie tā, par ko iepriekš runājām, arī parastā skriešanas treniņā būtībā viss ir tā, ka gūstu no tā prieku tikai tad, ja es jūtu, ka tas mani kaut kādā veidā tikai pilnveido, kaut kur mani ved uz priekšu. Arī parasts skrējiens vai kāds smagāks treniņš, ja esmu pārliecināts, ka tas mani ved pretī manam mērķim, man noteikti sagādā gandarījumu.

Runājot par taviem treniņiem, ja tev būtu jānosauc tādi daži pamata principi, kādi tie būtu?

Man ir pamatprincipi, bet man pašam ir grūti tiem sekot. Esmu vairākkārt pārliecinājies, ka noteikti ir tā, ka par maz jau netrenējos, trenējos par daudz, visticamāk. Un te nu ir pats grūtākais, sāku lēnām saprast, ka es vairs nevaru atgriezties, teiksim, 2011.gada beigās; papētīju savu treniņu dienasgrāmatu, skatījos, ko es tur esmu darījis. Ja tagad izlemtu trenēties tieši tāpat, liktos, ka es kaut ko tā kā šmaucos pret sevi.

Tu darīji par maz?

Mazāk! Lai gan rezultāts bija izcils, kā zināms. 

Jā, tu tagad veido pats sev treniņsistēmu?

Jā.

Pirmais princips noteikti ir tāds, ka es trenējos pēc iespējas biežāk. Reti kad skrienu 2h vai vairāk. Es drīzāk skrienu divreiz pa stundai, vai pat īsākus treniņus, bet iespējami biežāk, 2-3 reizes dienā. Tas būtu viens no tādiem faktiem, kas atšķiras no pārējiem, no klasiskās pieejas.

Es arī salīdzinoši maz skrienu kartēs, apvidū. Man pašam nav īsti skaidrs, vai tas ir labi vai slikti, bet, lai to pārbaudītu, ir vajadzīgs laiks un nedaudz arī drosme kaut ko mainīt, jo nevar zināt, kā tur beigās viss var sanākt, kaut ko mainot.

Pamatprincipu var definēt tā, ka tu negribi, lai tev apriebjas?

Kāpēc es maz skrienu (kartē)? Varbūt tam ir tas pats iemesls, ko apspriedām – būtībā kaut vai atrodoties šeit, Rīgā, Latvijā, es neredzu tik daudz iespējas kvalitatīvām distancēm un apvidiem, kuras es tiešām ietu un būtu gatavs 100% atstrādāt katru kontrolpunktu, katru etapu, ko es tur ieraugu, tas drīzāk būtu ķeksīša pēc izdarīts. Zināms ir, ka visādi treniņi tiek rīkoti, piemēram, nakts treniņi, kurus es, protams, teorētiski varētu izmantot savos treniņos, bet bieži ir tā, ka es tīri fiziski nevaru uz tiem ierasties. Tad vienkārši paņemt kaut kādu karti un skriet kaut ko, ko tu pats esi izplānojis, tas nav, man liekas, iztērētā laika vērts. Tādā ziņā es gribētu redzēt kaut kādu iniciatīvu no izlases treneru un treneru palīgu puses, par ko mēs arī esam runājuši, un izskatās, ka tā arī notiks, ka kaut kādu virzību gūs šis jautājums. Organizēti treniņi, kurus es labprāt izmantotu. 

Atgriežoties pie treniņiem, es domāju, ka salīdzinoši daudz daru citas lietas ārpus skriešanas un orientēšanās, piemēram, peldu, šad tad braucu ar velosipēdu. Kāpēc? Tāpēc, ka arī skriešanas daudzumam tāpat kā treniņu daudzumam kopā ir kaut kāds limits, pirmkārt, katram cilvēkam savs, un arī tāds vispārējs, ko pārspēt nespētu neviens. Pat labākais pasaules atlēts, ja tādu vispār mēs spētu atrast, droši vien arī nespētu trenēties visu dienu. Pirmkārt, jāskatās uz to, cik vispār stundas var pavadīt treniņos, cik daudz var tieši noskriet, lai tas būtu saprātīgi, lai izvairītos no traumām, lai no tā gūtu kādus labumus, nevis otrādi.

Dažādību treniņos izmanto, lai palielinātu kopējo apjomu?

Jā, apjomu un arī atjaunošanos pēc smagākiem skriešanas treniņiem. Es uzskatu, ka nav obligāti jāiet vakarā skriet 30 minūtes, var iet arī papeldēt, pamīt velosipēdu, kaut vai pavingrot, teiksim, ja ir slikts laiks.

Pa šiem pēdējiem diviem gadiem es īstenībā neesmu darījis neko tādu ļoti speficisku, skriešanas treniņos tas viss ir tāds – katrs to var ņemt un izlasīt.

Izlasīt jau var daudz ko...

Par skriešanu vienkāršoti – vajag ņemt un skriet. Ar treneri runājot, sapratām, ka tas strādā un tas nav nekas cits kā vien klasiski skriešanas treniņi, tā tos varētu saukt. Teiksim, trenējoties vieglatlētikā bija vairāk daudzveidības, dažādi intervāli, ar teju zinātniskām pieejām, kāpēc tā un ne savādāk, bet tagad es skrienu būtībā kādus 3-4 dažādus intervāla treniņus un tas arī ir viss. Protams, neviens no tiem nav viegls.

Foto: Kristīne Bertuka. Ņemt un skriet!

Tu mēģini trenēties vienkāršāk un vairāk?

Jā. Vienkāršāk un vairāk. Pie kā man vairāk ir jāpiestrādā – tas, ka ir ļoti grūti novilkt robežu starp smagajiem treniņiem, tiem, kas ir svarīgākie, tā saucamie atslēgas treniņi, un tiem, kuri ir tikai kā papildinājums visam pārējam. Bieži vien ir tā, ka izeju paskriet, bet rodas baigi labās sajūtas, un tad, protams, gribas skriet ātrāk un ātrāk, bet tas nav pareizi. Būtībā tajā brīdī, kad ir tās ļoti labās sajūtas, tad tāda teorija pastāv, ka vienkārši ej mājās tajā brīdī, neskrien tālāk, lai nākamais treniņš atkal būtu vērtīgs.

Pamatprincips, kuru cerams izdosies ievērot - ka pie visa, kas ir satrenēts, ir jāturpina strādāt, arī tad, kad it kā ir pienācis nākamais etaps. Teiksim, ja tagad iet uz svara zāli 4 vai 5 nedēļas, būtu muļķīgi to vairs nedarīt, cerēt, ka tas viss tur vēl būs pēc 3 vai 4 mēnešiem Pasaules čempionātā. Es domāju, ka tā ir tāda tipiska kļūda vai nianse, ko neievēro ļoti daudzi. Tad, kad sākas sacensības, tad kuram gan ir tādas domas, ka tagad vajadzētu 1 vai 2 x nedēļā pavingrot vai iet uz svara zāli, vai uzskriet kādu garāku treniņu? Visi fokusējas uz ātrumu, varbūt uz tehnisko pusi, bet aizmirst šīs te vienkāršās lietas. Tas jau ir pierādījies ne tikai manā karjerā, bet arī citu sportistu pieredze rāda to, ka tā ir prātīgi darīt.

Tava doma ir, ka darīt visu laiku visu, tikai ar akcentiem?

Jā. Pirms vairākiem gadiem, atceros, ka mans tagadējais treneris man to pateica un es to uztvēru kā joku, pateica, ka re, tev ir divi dažādi intervāla treniņi - kad tu viņus skriesi, un  sāksi justies labi, kad būsi uztrenējis šo spēju, galvenais treniņa likums saka, ka to visu vajag nojaukt un sākt visu no gala. Un tad es sapratu tā "joka" jēgu - Tu nenojauc to pilnībā, tu turpini paskriet šad tad arī tāda veida treniņu, bet tu virzies tālāk.

Neieslīgt komforta zonā?

Jā, tieši tā. Es no savas pieredzes zinu, kā mēs esam pieraduši un kā arī es daudzus gadus to visu uztvēru – kamēr vien ir Latvijā sniegs, tikmēr var skriet garos, lēnos treniņus, kad ir pavasaris, mēs uzskrienam kaut kādus pāris ātrākus gabalus un tad ceram, ka visu sezonu startēsim mačos un tā forma mums būs. Nu, diemžēl, tā tas nenotiek. 

Tagad plašāk paskatoties atpakaļ uz pagātni, kādas tagad ir galvenās atšķirības starp Edgaru Bertuku 2006. un 2013. gadā?

Nu, varbūt, skatos uz visu vairāk kā reālists. 2006. gadā, aizbraucot uz PČ, bija tā sajūta, ka tā nedaudz vēl jāpatrenējas un būšu pie medaļām uzreiz. Tā realitāte izrādījās skarbāka. Tik viegli tas nenotiek. Protams, arī līmenis ir attiecīgi audzis sporta veidā kā tādā. Es nedomāju, ka tā atšķirība būs tik liela, jo tad tiešām bija tāda sajūta, ka aizbraucot uz pirmo čempionātu, kvalificējos visiem fināliem, startēju visās distancēs. Tiesa ar dažādām sekmēm. Bija tāda sajūta, ka nedaudz vēl jāpieliek.

Foto: worldofo.com Edgara Bertuka profils. 2006.gadā PČ stafetē. Vēl nedaudz jāpatrenējas.

Tagad, protams, es esmu daudz kam izgājis cauri, sapratis, ka, pat ja ir daudz laika, lai trenētos, ar to arī var būt par maz. Kas vēl vajadzīgs? Tas viss, es to uzskatu par tādu kā mākslu – sportu, sporta uzturu kā mākslu. Sportists kļūst par mākslinieku. Viņš redz vairāk nekā citi, redz aiz "bildes" tādā aspektā, ka viņš zina, kas ir un kas nav jādara konkrētajā brīdī. Viņš improvizē!

Mākslai rakstura iezīme ir radošums, spontānums, sportā arī tas ir vajadzīgs?

Es pilnīgi noteikti cenšos vadīties pēc sajūtām ļoti daudz, cik man tas labi izdodas, ir cits jautājums, jo arī šī māksla ir jāizkopj. Var arī viegli pazaudēt to spēju sajust, kas tieši konkrētjā brīdī ir vajadzīgs.

Es uzskatu, ka visvieglāk kaut ko ir izdarīt, ja cilvēks ir tiešām fokusējies uz to vienu lietu, ja viņam blakus ir daudz citi faktori, problēmas, kas jārisina, vai, ja viņam ir pārāk saasināta uztvere uz tām apkārtējām lietām, tad kaut kas pazūd, mēs vairs nesaprotam, kas ir svarīgākais tajā brīdī, kas ir labākais.

Atgriežoties pie diviem Bertukiem ir skaidrs, ka šis, ar ko es sarunājos, ir vairāk reālists, kas vēl ir mainījies?

Nu tīri loģiski, trenējos daudz vairākEs nesen uzgāju savas vecās treniņu dienasgrāmatas, tur bija 2004. un 2005. gads, un lasīt to bija vienkārši smieklīgi. Salīdzinotpret šo brīdi, es pat nezinu, kādu reizinātāju tur varētu pielikt, droši varu teikt, ka tas ir vismaz reiz 3 stundās, kilometros, attieksmē. Paskatoties atpakaļ, tur nav nekādu variantu - ar tādu trenēšanos, lai nokļūtu tur, kur es esmu šobrīd?! Tas nav iespējams. 

Kas vēl? Nu protams, ka šobrīd es esmu ļoti skaidri sapratis, ko tas īsti prasa lai izcīnītu to uzvaru. Tas man vairs nav nekas abstrakts, tas ir diezgan skaidrs, pat ciparos varētu uzrakstīt, cik daudz ir jāizdara. 

Tu vari uzrakstīt cik daudz jādara, lai kļūtu par Pasaules čempionu?

Jā.

Priekš sevis varu. Garantijas gan tam visam nav, jo vēl ir tā „mākslas” puse.

Cik daudz?

Es neesmu uzrakstījis, bet es varētu. Kaut vai tīri izanalizējot pagājušo, aizpagājušo gadu, tā arī tie cipari rastos.

Cik daudz tev tagad (saruna notiek 2013.gada decembra sākumā - aut.piez.) nedēļā sanāk stundas, kilometri?

Tagad es pieturos pie tā, ka es mēģinu trenēties 14-16h nedēļā konstanti.

Tas mērķis tam ir tikt tādā līmenī, ka 14-16h skaitās normāli, tā kā tas nebūtu nekas īpašs.

Cik daudz no tā ir skriešana?

Šobrīd nav tik daudz. Šobrīd daudz aizņem svaru zāle, dažādi spēka vingrinājumi. Es domāju, ka līdz 140km nedēļā.

Galīgi nekas.

Nē, nē es nesaku, ka galīgi nekas, tas mērķis ir tāds, uztrenēties līdz tam, ka tās 14-16h var izturēt pie labas veselības un labiem apstākļiem.

Atpūtas dienas, cik es saprotu, tādas pilnīgi brīvas nav?

Nē, un tad, kad sasniedz to līmeni, kad 14-16h skaitās nekas, tad mērķējam augstāk. Tad mērķējam uz 18-20h nometnē. Tad tās 14h ir kā relatīva atslodze jau. Protams, pirms čempionātiem tās nekad nebūs 14h, tas būs kaut kas dalīts ar 2, iespējams.

Filozofija strādā tā, ka vienreiz tādu līmeni sasniedzot, patrenējoties kādus 2-3 gadus tādā režīmā, pēc tam var atļauties trenēties mazāk. Gandrīz vai visu atlikušo karjeras laiku.

Kā Tjerī?

Jā, viņam vairs nav nepieciešams tik daudz. Manam trenerim patīk par šo jautājumu paironizēt - kad es pajautāju, kā var būt tā, ka Anders Nordbergs var būt man priekšā Somijas čempionātā? Es saku, viņam nav tik daudz laika trenēties! Atbilde - viņš savus treniņus jau ir noskrējis. Tev vēl jānoskrien, tad tu varēsi gurķoties,tikai startēt.

Tagad parunāsim par pagājušo sezonu. Tev visu pavasari, principā, līdz pat pašam PČ bija tādi pieticīgi rezultāti. Latvijā tu bieži vien arī nebiji rezultātu tabulas augšgalā, kas būtu itkā sagaidāms, bet pašā PČ atkal medaļa, protams, labi rezultāti un tamlīdzīgi. Kāpēc tā? Kur slēpjas risinājums? 

Kamēr es pats esmu apmierināts ar to, ja es pats sev pasaku, ka medaļa čempionātā ir pietiekami, tad nevienam citam arī īsti iebildumi nav.

Bet tas bija tā plānots?

Īsti jau nē, bet vienkārši arī šāda treniņu pieeja, kādu es aprakstīju, neatstāj daudz vietas tā saucamajam „teiperim”. Teiksim, es nevarēju atļauties pirms katra svarīgā starta nedēļu gurķoties. Tur paskriet pusstundiņu no rīta, pusstundiņu vakarā. Savākt 7h nedēļā un, protams, tad izejot uz starta būtu pavisam citas sajūtas, pavisam citi rezultāti. Un par to mēs esam ar treneri daudz runājuši – vai tajā visā vajag ko mainīt. Protams, to var pamēģināt, bet kā tas ietekmētu manu startu, svarīgāko startu, to arī neviens nevar pateikt - vai  es būtu sestais, desmitniekā...

Situācija bija tāda, ka ne tikai fiziski augstākais punkts bija PČ, bet arī tehniski tieši. Pirms tam bija daudz vairāk kļūdu, PČ bija diezgan minimāli.

Man ir tā, ka, es ļoti reti spēju piespiest sevi nostrādāt distanci tehniski, ja es neesmu tai gatavs fiziski, jo gandrīz vienmēr cenšos skriet par ātru savām tā brīža iespējām un tas nav savienojams ar labu tehnisko pusi

Bija brīdis, kad es biju tam pietuvojies, noķēris to sajūtu, kā vajag. Tā teikt izpratis „zelta likumu”.

Kurš brīdis?

Tas bija pašā sākumā, kad es sāku kā profesionālis trenēties. 2012. gada sākums, kad bija treniņi Somijā un mazāka mēroga sacensības, kuras jāpaveic tā, ar labu pieeju visam, bet tas ātri mēdz aizmirsties.

Taisnība ir tāda, ka, lai es tehniski būtu gatavs startam, man vajag ļoti spēcīgu motivāciju. Pagājušo gadu es tā pa īstam spējo to atrast tikai PČ, varbūt vēl kādi pāris starti – Pasaules spēlēs, Somijas čempionātā, tur arī tie labākie rezultāti ir.

Man ir grūti piespiest sevi apzināties, ka es varbūt skrienu lēnāk nekā vajadzētu, bet nekļūdos. Esmu spēlmanis – man patīk riskēt!

Kas kopīgs Somijas čempionātam, Pasaules čempionātam, Pasaules spēlēm? Kas ļauj tev koncentrēties pilnībā?

Pasaules čempionāts, jo tas bija galvenais starts. Nosprausts gada lielais mērķis. Tur vairs nekādu atkāpju. Pasaules spēles arī varbūt kaut kas tāds, kas katru dienu nenotiek, vien reizi četros gados.

Foto: Tuomo Puskala. Somijas čempionātā.

Somijas čempionāts? Notiek katru gadu.

Bija tā, ka atšķirībā no 2012. gada sezonas, es pēc Pasaules čempionāta turpināju trenēties un galvenais mērķis bija Pasaules kauss Šveicē, tad Somijas čempionāts bija kā kontrolsacensības, treniņsacensības, kurās arī centos labi nostartēt. Diemžēl Pasaules kausam kaut kā nepietika tās motivācijas...

Vai veselības.

Veselības, bet veselībai jau arī ir saistība ar to, cik es esmu motivēts. Tas, ko es runāju iepriekš, ja būtu 100% motivēts Pasaules kausa finālam, tad es būtu sajutis, to, ka treniņnometnē Itālijā nevajag aiziet uz to vienu treniņu par katru cenu, bet varbūt vienkārši pagulēt mājās un viss būtu bijis labi. Bet nebija tās sajūtas. Es uzskatu, ka to vienmēr var just. Kad ir jāmet miers un kad ir jāiet atpūsties un kad tiešām jāiet uz treniņu. Ja sajūta pazūd, tad sanāk kļūdīties.

Šie mači - Pasaules spēles, un Somijas čempionāts -  tie bija pēc PČ.  Tas, ka tu 2012. gadā vinnēji Jukolas 1.etapu, droši vien kaut kādu pārliecību iedeva pirms PČ., šogad tādu sasniegumu nebija, kā tu varēji nojaust, ka būsi tādā līmenī kā iepriekš un cīnīties par medaļām?

Vienkārši trenējos. Es biju daudz treniņus pavadījis čempionāta norises vietā, tur bija arī tādi diezgan nopietni treniņi, kuri dod to pārliecību gan fiziski, gan arī tehniski, ka tas ir iespējams.

Treniņš salīdzinājumā ar citiem sportistiem vai ar sevi?

Arī tur katru reizi, kad es biju, es trenējos kopā ar citām izlasēm, bet būtībā jau pats ar sevi, ar kādām sajūtām es skrēju tos treniņus....es nezinu kā to aprakstīt, bet rodas tādas sajūtas, ka iet ļoti labi, nekas tevi nevar apturēt, tikai tu pats izlem visu kas notiek. Spēja koncentrēties 100%. Startēju arī Somijas izlases atlases sacensībās, kur skrēja daudzi vadošie sportisti. Starts nebija izcils, tā iemesla dēļ, ka pirms Jukolas un Jukolas laikā es biju slims, un sacensības bija jau pēc 4 dienām, bet tas, kas nostrādāja - ar visām nebūšanām un sliktajām sajūtām es tur uzrādīju atzīstamu rezultātu vidējā distancē. Es neatceros vietas, bet katrā ziņā es sapratu, ka ātrums ir pietiekams arī skarbā apvidū, kāds bija vidējā distancē. Un garajā distancē es jutu, ka esmu tuvu, lai noskrietu kā Tjerī, un tad jau treneris bija tas, kurš iedeva papildus pārliecību, ka viņš (Tjerī) ātrāk neskries PČ, ka viņš skries tā kā tur. Tas kurš var skriet ātrāk, tas esmu es.

Foto: Raksta autors. Tjerī Žeržū Edgaram šogad bija ātrākais konkurents.

Tjerī bija tavā prātā galvenais pretinieks?

Nē, ne pretinieks. Manā prātā nav vietas pretiniekiem, drīzāk teiktu, ka es tā kā salīdzināju, ka visu sezonu mēģināju saprast, kurš no visiem būs visātrākais.

Murgos rādījās naktīs?

Murgos man rādās citas lietas, to tu negribi zināt. 

Pirmais nopietnais mačs bija Silva līgas garā distance Zviedrijā, pavasarī, apvidus bija izreklamēts, kā līdzīgs PČ garajai distance, kas reālitātē neizrādījās taisnība, bet kaut kādu priekšstatu tur varēja gūt. Tur sanāca tā, ka mans uzrādītais rezultāts nebija slikts, bet nebija arī izcils, un tad es tā skatījos, ka visi čaļi baigā formā pavasarī, tad mēs ar treneri centāmies izspriest, kurš no viņiem izdzīvos līdz PČ, un tad vienīgais reālais kandidāts starp tiem bija Tjerī, un tā arī notika. Ja aprīlī vīri skrien  kā viņiem jāskrien jūlijā, tad ir skaidrs, ka jūlijā viņi neskries tā kā jāskrien jūlijā.

Bet tomēr pēc garās distances kvalifikācijas PČ es redzēju, ka esi atvieglots, ka ir pieticis uzvarai kvalifikācijas grupā.

Protams, ka es ļoti šaubījos, galvenokārt tāpēc, ka es biju slims kādas 3-4 dienas pirms izbraukšanas uz PČ, kaut kur gozējos Kāpas nometnē un olimpiski nejutos. Tad jau nav baigās pārliecības, ka aizbraucot uz čempionātu pēc 3 dienām reāli varētu cīnīties par uzvaru. Bet atkal, treneris, nezinu vai pats tam ticot vai neticot, teica, ka vēl jau ir laiks. Bet kvalifikācijā es nejutos ļoti pārliecinoši fiziski. Tehniski bija kļūdas, bet tas nebija iemesls, vairāk šaubas bija par fizisko pusi. Noskrēju un sapratu – ja esmu savu kvalifikācijas grupu uzvarējis ar tādām sajūtām, tad uzlabojot tās kaut nedaudz līdz startam finālā, tur kaut kam vajadzētu sanākt. 

Intervijas turpinājumu var lasīt: šeit (.pdf)

© www.magnets.lv | Jānis Tamužs

Vārds:
Komentārs:
Atjautības uzdevums:  ir 
 
       

Vārds: nira shalom
IP: 77.111.246.6 @ 26.07.2018 | 03:30:25
Komentārs: Привет, я Нира Шалом. Будучи в течение многих лет в отношениях с Мужами, он расстался со мной, я сделал все возможное, чтобы вернуть его, но все было напрасно, я хотел, чтобы он вернулся так сильно из-за любви, которая у меня для него, Я умолял его всем, я обещал, но он отказался. Я объяснил свою проблему своему другу, и она предположила, что мне лучше связаться с заклинателем заклинаний, который мог бы помочь мне наложить заклинание, чтобы вернуть его, но я тот тип, который никогда не верил в заклинание, у меня не было выбора, кроме как попробовать, я послал по электронной почте заклинателя заклинаний, и он сказал мне, что нет проблем, что все будет хорошо до трех дней, что мой бывший вернется ко мне до трех дней, он произнес заклинание и удивительно на второй день, это было около 4 часов дня. Мой бывший позвонил мне, я был так удивлен, я ответил на звонок, и все, что он сказал, было то, что он очень сожалел обо всем, что случилось, что он хотел, чтобы я вернулся к нему, что он меня так сильно любит. Я был так счастлив и пошел к нему так, как мы снова начали жить вместе. С тех пор я дал обещание, что любой, кого я знаю, который имеет проблемы с отношениями, я бы помог этому человеку, сославшись на него или ее на единственного реального и мощного заклинателя заклинаний, который помог мне с моей собственной проблемой. email: babawalewiseman01@gmail.com, вы можете отправить его по электронной почте, если вам нужна его помощь в ваших отношениях или в любом другом случае. Любовные заклинания Заработайте хорошие деньги или выиграйте в лотерею. Достичь успеха в бизнесе. Духовные проблемы. Выиграйте судебное дело. Ищите своего партнера по жизни. Получите хорошо оплачиваемую работу. Получите контроль над своим браком. Получите пользу и получите привлекательность от людей. Верните потерянные деньги. Исцеляйте вас от всех болезней. как излечимые, так и неизлечимые. Решите проблемы с беременностью и благословите детей. Свяжитесь с этим великим человеком, если у вас возникли проблемы с прочным решением через babawalewiseman01@gmail.com WhatsApp: +2348129806153 Отблагодаришь позже

Vārds: Raimonds
IP: 91.105.13.148 @ 02.02.2014 | 00:03:46
Komentārs: Lieliska intervija. Varētu ko līdzīgu arī ar Mārtinu, Kalvi, Aiju un varbūt vēl kādu.



..atpakaļ


© 2007 - 2019, Magnets.lv | Izstrāde un uzturēšana: WebIzstrade.lv


Bildes un video


BAUSKAS ROGAININGS 2018

RĪGAS ČEMPIONĀTS 2018

BĒRNU SKOLIŅA

VASARAS MAGNĒTS 2017


Atbalstītāji

Sportident
Sodra
IK Auseklis  
Latvijas leļļu teātris   Tempur Rīgas meži

Sadarbības partneri
Jelgava Meridins Noskrien Ziemu