Ausekļa jauniešu izlase Slovākijā

22. oktobris. Izbraucam no Rīgas 8:00. 5 stundas braucam līdz Polijas pilsētai Suwalki, kur paēdam. Tad braucam līdz pirmajai naktsmītnei Raszynā, kas atrodas mazliet aiz Varšavas. Iekārtojamies viesnīcā un ejam paskriet pa vietējām ieliņām, lai mazliet izkustētos pēc 10 stundu brauciena.

23. oktobris. No rīta paēdam brokastis un braucam meklēt sporta veikalu Decathlon, jo tajā dienā bija jābrauc tikai 5 stundas. GPS rādīja, ka līdz veikalam ir 16 minūtes, bet mēs braucām gandrīz stundu. Beidzot atradām veikalu, bet ne to, uz kuru gribējām nokļūt. braucām tālāk uz mazu ciematiņu Slovākijā, kurā nakšņojām 2. nakti, bet neskatoties uz to, ka bija jābrauc tikai 5 stundas, tur nokļuvām tikai vēlu vakarā.

24. oktobris. No rīta gājām rīta rosmē pa vietējiem kalniem, tad paši uztaisījām sev putru un devāmies ceļā uz mūsu galamērķi-Bansku Bystricu, līdz kurai bija jābrauc tikai pusstunda. Pirms viesnīcas iegājām vietējā lielveikalā, kuru mēs vēlāk apmeklējām gandrīz katru dienu. Viesnīcā paēdām pusdienas, kuru ēdienkarte, kā mēs vēlāk atklājām, atkārtojās arī citu dienu pusdienās un vakariņās. Tad braucām uz pirmo īsto treniņu, kas bija nākamā gada Eiropas jauniešu čempionāta apvidū. Mežā pavadījām visu atlikušo laiku līdz tumsai, apskatot apvidu, kurā daži no mums nākamgad, iespējams, startēs. Tad braucām atpakaļ uz viesnīcu, kamēr pa ceļam radās ļoti laba doma-varētu aizbraukt uz baseinu-, bet to mums tajā vakarā vairs nebija laika izdarīt. Paēdām vakariņas un devāmies gulēt.

25. oktobris. No rīta daži gāja skriet rīta rosmi, tāpat kā turpmākās 2 dienas, paēdām, tad izdomājām, ka brauksim atkal uz to pašu mežu, lai ar skaidru galvu varētu izskriet saplānoto distanci. Tas atkal aizņēma mazliet zem 2 stundām. Tad caur veikalu braucām uz viesnīcu ēst. Pēcpusdienā gājām izpētīt karti, kas atradās turpat pie viesnīcas. Vēl viens 2 stundu treniņš. Vakarā beidzot braucām uz baseinu, kas, manuprāt, arī palīdzēja atjaunoties. 23:00 iestājās naktsmiers.

26. oktobris. Rīta treniņā pēdējo reizi aizbraucām uz Eiropas jauniešu čempionāta apvidu, kur noskrējām citu distanci. Pēcpusdienā beidzot braucām uz sprinta karti, ko es īsti par sprintu nenosauktu, jo pārsvarā visa distance bija pa mežu.

Toties skati bija pasakaini, kā arī mēs iepazināmies ar ļoti specifiskām mazajām taciņām, kuras bija knapi tik platas, lai tur būtu iespējams izskriet. Tādas taciņas es vēl nekur nebiju redzējusi, un šis treniņš man deva ļoti labu priekšstatu par to, kāds būs Eiropas jauniešu čempionāta sprinta apvidus. Vakarā atkal braucām peldēt.

27. oktobris. Rīta treniņš bija mežā, kurš atradās kādus 200 m no viesnīcas. Tas bija pēdējais treniņš nometnes laikā, un man šķiet, ka pēc šī treniņa visiem bija labi padarīta darba sajūta. Pēcpusdienā neskrējām treniņu, bet izdomājām, ka brauksim uz Slovākijas galvaspilsētu Bratislavu. Atkal braucām ilgāk, kā vajadzēja, un mājās atkal bijām tikai vēlu vakarā, bet tomēr paspējām vēl izanalizēt visu dienu distances un ceļu variantus. 

28. oktobris. No rīta paēdām vēl pēdējās brokastis un devāmies ceļā. Aizbraucām uz Wieliczkas sāls raktuvēm, kurās bija ļoti skaisti un man bija arī interesanti, jo es tur vēl nebiju bijusi. Mašīnā braucot bija ļoti karsts, jo dažiem guļot bija auksti, kamēr pārējie centās novilkt pēc iespējas vairāk, lai tikai nebūtu tik karsti. Pa nakti palikām Varšavā.

29. oktobris. Paēdām brokastis, kas beidzot, kaut mazliet, līdzinājās Latvijas ēdienam. Tad atkal braucām 5 stundas līdz Suwalki, kur paēdām. Tad braucām līdz Latvijai, un kā mēs iebraucām Latvijā, tā uzreiz sāka līt. 

Kopumā par nometni varu teikt, ka gan tie, kas pretendē uz Eiropas jauniešu čempionātu, gan tie, kam tas viss vēl būs jāpiedzīvo tikai pēc pāris gadiem, ieguva ļoti lielu un labu pieredzi citu valstu apvidos, it īpaši sprintā. Domāju, ka Irbei Blūmai, Matīsam Saulītem, Emīlam Lazdānam un Nilam Ciglim šī nometne deva kaut vai mazu, bet tomēr nojausmu, kādos apvidos viņiem pēc pāris gadiem būs jāstartē. Dāvis Šolmanis, Rihards Gailis, Emīlija Staģe un es jau līdzīgos apvidos bijām skrējuši, bet vienmēr ir kaut kas jauns, kaut kas specifisks un neredzēts, tāpēc es droši varu teikt, ka šī nometne visiem ļoti daudz deva. Arī mūsu foršajam trenerītim un šoferim Valteram Siliņam. Paldies, Valter!

Dāvis Šolmanis par nometni raksta: „Nometne īsumā bija ļoti izdevusies, ieguvām diezgan lielu pieredzi par apvidu, kurā notiks nākamā gada EYOC. Apvidus tur ir ļoti atšķirīgs no Latvijas apvidus, jo tur ir lieli kalni ar milzīgām kalnu nogāzēm, kas, protams, tur bija ļoti slidenas. Nometnes treniņu apjoms un kvalitāte mani apmierināja, kā arī treniņš, kas bija vakaros baseinā bija diezgan labs priekš atjaunošanās. Kopumā ar nometni esmu apmierināts un, protams, paldies par karstumu mašīnā.”

Emīlija Staģe par nometni raksta: „Smagi, bet skaisti ir vistiešākais nometnes raksturojums. Bija jācīnās ar sevi ik soli, bet beigās bija gandarījums par padarīto darbu.”