Magnēts
Piektdiena, 2024.gada 24.maijs / Marlēna, Ilvija, Ziedone
Jurmalas Rogainings 2020

19.10.2024.
Jūrmalas Rogainings

(3 un 6h), 4h (velo)
Nolikums


Pievienojies mums

Mēs piedalāmies



Itālijas Dolomītu izaicinājumi

Ik gadu Ausekļa klubs dodas uz kādu orientieristiem interesantu vietu, lai pilnveidotu savu meistarību mums neierastos apvidos. Šoreiz izvēle krita uz Itālijas Dolomītu kalniem. Ar saviem iespaidiem no šī notikuma dalās Sandra Priedīte - Felicitas, Henrietes un Eleonoras mamma.

Nu jau vairākus gadus mūsu meitenes ir aktīvas Ausekļa kluba biedres un regulāri brauc uz nometnēm, tāpēc jau sen bija skaidrs, ka kaut kad tā diena nāks, kad arī mums ar Kārli vajadzēs pildīt savu pienākumu un būt par šoferi/līdzbraucēju/pankūku cepēju kādā no bērnu nometnēm, kas vismaz reizi gadā tiek organizētas ārpus Latvijas.

Skatoties no pērnā gada rudens puses, diezgan apskaužami skaudrs ir 2023.gada orientēšanās plāns mūsu ģimenei un kaut kādā brīdī nākas nolemt, kur tad kurš no mums brauks un piedalīsies. Lai arī kā gribētos būt tur, kur tagad ir mūsu meitenes, Šveice man šogad iet gar degunu - atvaļinājuma ir tik, cik tā ir; jau decembrī ir skaidrs, ka man priekš orientēšanās sanāks tik, cik pildīt savu pienākumu un būt par šoferi/barotāju Laughing

Līdz šim un turpmāk rakstīto lūdzu uztvert ar mazu humora un ironijas devu, jo tā tas ir domāts, balstoties uz manām emocijām un piedzīvoto Laughing (Bez ironijas – man bija kolosāla atpūta un unikāla iespēja ieskatīties jauniešu nometnes dzīvē, kāda man nekad nav bijusi.)

Laiks skrien ātri un nemanot pienāk Jāņi.

Vai man ir plāns, kā pabarot 9 dienas 18 bērnus? – Nē, vēl nav.

Vai tas mani satrauc? – Nē, vēl ne Laughing

Tikai tad, kad sāk zvanīt mammas un prasīt, kā tur būs, kas tur būs, saprotu, ka ir pēdējais brīdis kaut ko saplānot. Priekš manis, saplānot ēdienkarti 9 dienām, nav nemaz tik vienkāršs uzdevums, man parasti to patīk darīt pēdējā dienā, kad visi citi darbi un domas ir pabeigti, vai “on the fly”, bet šī laikam nav īstā reize, kad tam tā pieiet. Skaidrs, ka ar 18 bērniem uz veikalu negribu iet Laughing Būtu ideāli, ja varētu iztikt ar vienu iepirkšanos jau tur, galā, un pārējo paņemt līdzi.

Mēģinājumi no saviem bērniem izspiest, kas tad viņu biedriem garšo un ko viņi gribētu ēst, es atbildē saņemu diezgan neiepriecinošu ziņu – putras viņi neēdot, varbūt makaroni ar desiņām varētu būt ēdiens, ko visi ēstu. Nu… šajā brīdī es nolēmu, ka man veiksies, ja katram bērnam vismaz vienreiz 9 dienās būs kaut kas garšojis no tā, ko viņiem dod ēst. Un apsolīju sev, ka tas mani nesatrauks Laughing Galvenais, lai ir paēduši un ir spēks skriet pa kalniem.

Nekāda augstākā matemātika man nepalīdz, lai saprastu, cik tad vienā ēdienreizē var apēst 25 cilvēki. Savus aprēķinus veicu, balstoties uz to, kas rakstīts uz auzu pārslu pakas par vienas porcijas lielumu Laughing

Pirmajai dienai manu uzdevumu atvieglo Tita un Mārtiņa mamma – mums ir zupa termosā un karbonādes aukstumsomā. To, ko nepievārējām pirmajā dienā, papildinājām un uzfrišinājām vēl kādai reizei – nevar labu mantu laist zudumā!

Lai mans apraksts nepārvērstos par gastronomisko atskaiti un sāktu līdzināties kaut nedaudz sporta nometnes aprakstam, minēšu tik savas spilgtākās epizodes, esot par ēšanas pasākuma organizatoru, kam bija neatsverama palīgu komanda – Dace un Gunta.

Pirmās brokastis Polijā – uzvāru trešdaļu no aprēķinātā putras daudzuma, ko vajadzētu varēt apēst 25 cilvēkiem. Pusi izmetu ārā. Žēl. Nākamās brokastis Itālijā – uzvāru divas trešdaļas no aprēķinātā daudzuma. Hmm, par maz, katls izlaizīts, vāru papildporciju pieaugušajiem… Nākamajā putras rītā vāru pilnu porciju – puse paliek pāri… Nē, šito ārā nemetīsim, no pārpalikušās putras uztop brīnumgardas pankūkas. Nekad tādas nebiju ēdusi! Tā arī netiku gudra, kā izvārīt tik daudz putras, lai pietiek visiem, bet nepaliek pāri – tā man mīkla nākamajai reizei Laughing

Turpceļš. Stāsts no busiņa, pilna ar bērniem, kuru šoferē Kārlis. Es savā auto esmu dabūjusi trīs personīgos bērnus un Sofiju (nabaga Sofija… bet man ir atļauja, krīzes situācijā drīkstu iemainīt kādu no bērniem Laughing). Tātad… “Plāns McDonalds”: punkts numur viens – pierunāt Kārli piestāt pēc saldējuma, divi – iestāstīt, ka McDonaldā ir visgaršīgākais saldējums, trīs – iestāstīt Kārlim, ka Sindija ir atpalikusi 100km un mums būs ilgi jāgaida. Izčīkstēt solījumu apstāties. Četri – atrast McDonaldu nost no bāņa, tādējādi saņemot noraidījumu, bet vienlaikus izraisot nelielu vainas sajūtu Kārlī – tas ļauj izspiest solījumu rīt iebraukt maķītī. Punkts piektais – nākošajā dienā nogaidīt līdz pēcpusdienai, kad Kārlim vajag kafiju, ieraudzīt maķīša zīmi, sacelt lūgšanās jezgu un… plāns izdevies – var bliezt iekšā burgeri un ko vēl ne... un tas viss 15 minūtes pēc pusdienu pauzes Smile

Lieki teikt, ka mani bērni bija šokā jau pirmajā dienā, ka tētis ko tādu vispār varēja kādam apsolīt – mūsu ceļojumos (un ne tikai) McDonalds ir tabū no tēta puses Smile Rezultātā, pēc busiņa maķīša apmeklējuma, es tiku grauzta nedēļas garumā, lai apsolu, ka atpakaļceļā mēs piestāsim McDonalds Laughing Tas gandrīz vai līdzinās trīspadsmit gadus vecam stāstam, kad ceļojot pa Ameriku, draugu ģimenes mamma, ar kuriem nakšņojām vienā viesnīcas numurā, vakarā saviem bērniem stāstīja pasaciņu (ko es tad vēl nedarīju) par trim sivēntiņiem, kopš tās dienas es vairāk kā gadu vakaru no vakara stāstīju pasaciņu par trim sivēntiņiem. Labi, ka tas kādreiz beidzās, un varēju stāstīt arī citas pasakas Laughing

Plāns apčakarēt Kārli otro reizi (es to tā izdomāju, lai mierinātu sevi, ka tik slikti jau negatavoju Laughing): tā nu mēs tur dzīvojamies, līdz kādā dienā man Kārlis saka, ka lielajiem puikām esot par maz ēdiena, tāpēc vajagot piestāt veikalā. Man acis kvadrātā – kas tad ir tas ēdiens, kas palika pāri? Sajutos slikti – nevaru trāpīt ar receptēm uz pareizajām garšas kārpiņām. Eju prasīt, kas par vainu, jo ēdiens taču ir pieejams. Vai nu džeki kautrējas un nevar pateikt, kas par vainu, vai problēma ir citur – vienīgie argumenti, kas izskan, ēdiens nav uzservēts un nestāv istabiņā, ja būtu acu priekšā, apēstu Laughing Tiek atsūtīts nabaga Mārtiņš, lai pasaka, ka viņam negaršo paprika Laughing Vienojamies, ka tad, ja negaršo, var nākt un paprasīt kaut ko citu, jo pārtika ir pieejama – ja ne termosā, tad ledusskapī noteikti Laughing

Plānu likt bērniem piedalīties ēstgatavošanā atceļu jau gatavojot pirmās vakariņas – viesnīcas istabiņas virtuve ir par mazu jau man vienai, kur nu vēl te ierūmēt palīgus, līdz ar to tikai dažiem nepaveicās un šad tad vajadzēja sagriezt kādu arbūzu, novākt traukus vai ielaist savā istabiņā, lai uzvārītu lielo makaronu katlu.

Bet tagad par sportu un ikdienu Laughing

Turpceļā ieplānots kāju izkustināšanas treniņš Polijā ar peldi noslēgumā un Titas gardās zupas baudīšanu. Cits pa neceļiem, cits pa ceļiem, norunātajā vietā esam ieradušies visi, atbiruma nav. Šoferi slinko un neskrien… Pirms došanās tālāk mums veicas tikt arī pie saldā, Henrietei ir dzimšanas diena un viņa visus cienā ar pašas ceptu brauniju. Otrajā pārbrauciena dienā pēc nogurdinošā Vīnes “korķa” kopīgi paēdam pusdienas un dodamies tālāk, treniņš būs vakarā, kamēr taps vakariņas. Mana ekipāža ierodas pēdējā, tā braukšana pa bāņiem tik ļoti ieaijā, ka bija jāpiestāj uz piecpadsmit minūtītēm nosnausties, lai var droši turpināt ceļu kalnos, kur, izrādās, līst. Tikai tad saprotu, ka manas garās bikses ir palikušas uz veļasšņores un, ja būs tik auksts kā atbraucot, tad nosalšu.

Itālijas piecdienas, pirmā diena – rīts, ceļos, vāru putru. Plāns no rīta braukt uz Kortīna d’Ampeco izskriet sprinta treniņu, jo pirmie starti ir tikai pēcpusdienā.

Sadalāmies pa pāriem, noklausāmies trenera instrukcijas un skrienam skaistajā kalnu pilsētiņā. Sākumā mūsu ceļš ved no kalna lejā, bet drīz vien tie metri ir jāsavāc atpakaļ. Pār mani nāk skaudra atziņa, es netieku līdzi Felicitai, ne kartes lasīšanas ātrumā, ne skriešanā pret kalnu. Sajutos, kā savos piedzīvojumu sacensību pirmsākumos – galvenais tikt līdzi džekiem LaughingŠad un tad gan piestājām un apspriedām labākos ceļu variantus, bet Felicitai bija gala vārds, pa kādām šaurām, šķietamām bezizejām, viņa savus vecākus izvadās.

Kad pirmais treniņš aizvadīts, dodamies atpakaļ uz viesnīcu, paēst pusdienas un gatavoties pirmajiem startiem.

Karalte mežs (Caralte Forest), Perarolo di Cadore, vidējā distance. Esam atraduši tenisa kortus un stadionu, kur ir gan starts, gan finišs. Ieleja, kurai cauri tek gandrīz izžuvusi kalnu upīte, uz abām pusēm no tās slejas noaugušas mežainas stāvas nogāzes. Apvidū sola tikai dažas takas/taciņas un sabiedē, ka gandrīz visām distancēm ir jānonāk uz pareizā ceļa, lai tiktu ārā no meža, jo citas izejas no kalniem uz ciematu neesot. Redzamības zonā var saskaitīt gandrīz 10 kontrolpunktus. Papētot distanču parametrus, tā vien šķiet, ka mazie bērni mežā nemaz neieies un vicos pa redzamajām pļavām.

W40 grupas distance. 5,010 km 190 m kāpums

Pirmie starti 16:00, mans starts 16:26. Vērojot, kur skrien visi, kas nav 10/12 grupās vai ar pavisam sirmu galvu, ir skaidrs, ka pirmais posms būs izaicinošs – jāskrien pa diezgan stāvu ceļu kalnā. Labi, ka es neredzēju, kur man pēc tā pirmā līkuma vēl būs jātiek Laughing varētu teikt, ka pirmais posms bija nogalinošs, lai tiktu līdz punktam stāvajā kalnā, vismaz trīs reizes nācās apstāties un nedaudz paelsot, lai tiktu tālāk Laughing Un tā līdz kādam ceturtajam punktam, pa stāvāku vai mazāk stāvu nogāzi, tik uz augšu… nespēju saskaitīt reizes, cik iedomājos – “ko es te daru?”. Kaut kādā brīdī satieku savējos, meklē punktu, kuru man nevajag… tad vēl domāju, ka labi zinu, kur esmu Laughing Vēlāk es to punktu atradu un ļoti ilgi mēģināju pierunāt kalnu, ka arī manējais punkts ir uz šīs nogāzes un man nav jālien pāri vēl vienam stāvam kalniņam. Nu ļoti izmisīgi gribēju, lai kalns ar punktu nāk pie manis, nevis man jātiek viņam otrā pusē. Diemžēl nācās vien man pašai saņemties un iet pēc tā punkta (nemaz negribās domāt, cik daudz laika es pavadīju, lūdzoties kalnu nedaudz pārvietoties, vai vismaz uzzīmēt manu punktu) Laughing Pēc tam vēl pa kādai kļūdai, gandrīz izlaistam punktam un tad jau atpakaļ lejā uz ciematu, kur daži punkti jāapmeklē, un jāskrien garām mašīnai, kam tieši tai brīdī atslēdz durvis… kā man gribējās tur iekāpt un tālāk neskriet, bet Henriete teica – “sarauj, mammu, Tu vari”, un es, cik nu spēdama, vilkos uz finišu, kur mani sagaidīja Kārlis ar tekstu: “Ko Tu te dari? Es jau sapriecājos, ka tikšu no Tevis vaļā” Nē, vīriņ, šoreiz vēl ne Laughing Vairāk par šo, mani pārsteidza fakts, ka es nebiju pēdējā un pat ne pirmspēdējā Laughing

Sagaidām vēl dažus, kas vēlāk startēja, kad tiek no meža ārā, un dodamies uz viesnīcu, pirmās dienas apbalvošana (mums ir viens, kas savā grupā distanci pieveica visātrāk) un atklāšanas ceremonija pārcelta uz nākamo dienu, jo ik pa laikam līst. Papētot sīkāk, kur šodien skrējām, izrādījās, ka tās šausmas notika virs auto tuneļa.

Jāķeras klāt vakariņu gatavošanai, bērni badā, ir jau diezgan vēls. Kad visi savu izsalkumu ir remdējuši, dodas analizēt distances.

Nolasu no sevis vienu ērci un vienu no bērniem. Nu jau ērču bilance nojukusi un aizmirsusies, bet visa brauciena laikā izvilku vairāk kā desmit ērces, no kurām divas bija man. Es jau smējos, ka Eleonora tā paliks bez matiem, jo man visveiksmīgāk izdodas no ērcēm atbrīvoties pēc sentēvu metodes, ar garu un izturīgu matu.

Itālijas piecdienas, otrā diena – rīts, ceļamies, ir svētdiena, jācep plānās pankūkas. Nevar nolaist latiņu, salīdzinot ar Zviedriju, un svētdiena ir labs iemesls, lai ceptu pankūkas. Vai izdevās noturēt latiņu, nezinu, bet pieejamās pannas un plītis nespēja nodrošināt pietiekamu jaudu pankūku pieprasījumam, labi, ka laicīgi ceļamies un nenācās kavēt startu. Beigās pankūkas gandrīz ar varu bija jāpiedāvā.

Dodamies uz Zukko kalnu (Monte Zucco), Tai di Cadore, garā distance. Sacensību finišs ir ledushallē, zem jumta. Starts 650m tālāk un 70m augstāk, dodos uz startu un joprojām domāju, ko es te daru Laughing Labi, ka tad, kad karte rokā, domas tiek pievērstas kam citam. Varētu pat teikt, ka nav kur šodien sev piesieties, tādu ļoti rupju kļūdu nav un lūgšanās kalnam pārvietoties man vēlamajā virzienā izpaliek, bet ir neaprakstāma pieredze šļūkt pa egļainu un asu nogāzi uz savu punktu, jo skriet pa taku un zaudēt kaut vienu lieku metru, ko pēc tam rāpties atpakaļ augšā, nu nemaz negribās. Brīžiem pat izdodas ievērot pa kādam skaistam skatam.

W40 grupas distance. 4,940 km 200 m kāpums.

Finišā mani sagaida bēdīgs bērns, kas samežģījis kāju un klibo. Nolemju, ka jāved pie mediķiem, lai iedod kaut ko aukstu, ko pielikt pie potītes. Tā tomēr it tikai otrā diena. Kā par spīti mediķi tai brīdī ir devušies kaut kur citur, bet organizatori mums vairs neļauj doties prom un liek gaidīt piecas minūtes, kas pārvērtās vismaz 15 minūtēs, ja ne pusstundā. Kamēr gaidījām, atnesa ledu no kafejnīcas, bet prom nelaida. Mēs nebijām vienīgās mediķu gaidītājas, vēl pārītis savainoto ieradās, kam “uzšķērsts” vēders, kam asiņojoša, noskrāpēta roka. Ierodoties mediķiem, mēs esam pēdējā prioritāte, iedod jau “profesionālu ledu” un turpinām gaidīt. Galu beigās kāja tiek sakopta (pat vecās tulznu atliekas), sasmērētā, apsieta un varam klibot tālāk. Tā kā visi vēl nav finišējuši un/vai jāgaida atklāšanas ceremonija un pirmās, otrās dienas līderu apbalvošana, dodamies nelegālā izgājienā uz saldējuma bodīti, nobaudīt kārtīgu itāļu saldējumu.

Veiksme Felicitu nav pametusi arī šodien – divas dienas, divas uzvaras, jāsaņem balvas. Ar tādām balvām badā nenomirsim.

Dodamies uz viesnīcu pusdienās, nedaudz atvilkt elpu un tad prom, kalnos, uz vakara treniņu. Šodien šoferīšiem ļauj slinkot un treniņu izlaist.

Bet vieta ir tik skaista, ka nevar mašīnā nosēdēt, jādodas vismaz pastaigā gar ezeru. Ir jau tik jocīgi staigāt pa līdzenu taku, kājas pat sāp, ja nav jākāpj uz augšu vai leju Smile

Kad visi no kalniem iznākuši, dodamies uz viesnīcu, jātiek pie ēdiena. Kad vakariņas apēstas un bērni dodas analizēt šodienas distanci, ēšanas pasākumu organizējošā grupa gatavo pusdienas nākamajai dienai. Zupas termoss nav līdzi vadāts velti, ekonomēsim laiku, lai varam laicīgi paspēt pēc sacensībām vēl aizbraukt uz treniņu kartēm. Tiek saplānots, kurās dienās izmantosim termosu un kurās brauksim “mājās” ēst. Bērniem jau naktsmiers, bet mēs vēl uzpildām termosu, lai ēdiens silts un gards Smile

Itālijas piecdienas, trešā diena – rīts, ceļos, vāru putru.

 

Šoreiz jābrauc vairāk kā stundu, ielejas otrā pusē, augstāk kalnā. Ik pa laikam gāž kā no spaiņa. Pāris reizes jau biju pamanījusi, ka braucot augšā stāvākās nogāzēs, mans auto man rāda izsaukuma zīmes un liek apskatīt “user manual”, kaut kas nav labi ar bremžu sistēmu. Tā kā šodien tas ceļš ved augstāk kalnā un pa stāvākiem serpentīniem, izsaukuma zīmi redzu aizvien biežāk, laikam sasveroties bremžu šķidrumam līmenis par zemu… Nav pārāk omulīgi, zinot, ka jābrauc lejā, bet augšā esam, par to domāšu vēlāk, kad būs jābrauc lejā.

Valgrande (Padola), starts 1500m tālu un 130m augstu (vai vispār līdz startam tikšu?). Lietus ir pierimis, bet kalni ir tīti mākoņos, esam 1320 līdz 1500 metrus virs jūras līmeņa. Šodien sola tipisku alpu priežu mežu ar labu redzamību un daudz sīkām detaļām: strautus, ieplakas, paugurus un akmeņus… Man kā vienmēr starts tāds agrāks, bet paspēju vēl pavērot, kādus ceļus izvēlas skrējēji – apskrien pirmo pauguru, pārceļ paugura muguras asti vai skrien pa korīti augšā, cik tālu vien var redzēt.

W40 grupas distance. 3,834 km 150 m kāpums

Kā jums šķiet, kurš ir mans ceļa variants? – Pareizi, ne jau ap kalnu, bet tieši pa muguriņu augšā, cik tālu vien var redzēt un vēl tālāk (kāpēc tie vecie cilvēki tā jāmoka?) Smile Pirmie punkti ar ne pārāk lielu pārliecību, bet labi ņemās, seko pirmais garais pārskrējiens… virziens tā kā labs, taka arī ieskrieta, bišķi tā kā varbūt velk uz vienu pusi, bet it kā viss forši, akmeņi ir, ceļš ir, mazliet aizdomīgi tuvu var dzirdēt lielāko no kalnu strautiem, bet nav tik traki, it kā viss labi, esmu mazliet par daudz pa labi, bet nevajadzētu būt, ka daudz. Bišķi pazaudēju attāluma sajūtu, uzduros milzīgām egļu saknēm, un ieskatoties kartē, esmu diezgan pārliecināta, ka tās ir tās saknes, kas pie mana punktiņa, ir arī bedre saknēm tajā pusē, kur vajag, bet punktiņa nav ☹ eju vienu apli, eju otru apli, skatos, vēl daži tā apļo… nu kaut kas nav, bet kas nav, kā vajag, nekādi nevar saprast. Satieku draudzīgo orientieristu no Latvijas, kas vieš manī lielas cerības, jo viņš manu punktu jau 3x esot apmeklējis. Nu, kas tā man par veiksmi, tad taču viss tūlīt būs labi (jo es jau vairs vispār nesaprotu, kur esmu un ko daru, vienīgais, ko varu, iet ārā uz ceļa un domāt, kā piesieties kartei). Tā nu cerību pilna skrienu pakaļ, līdz kaut kādai atklātai akmeņainai vietai, kuru nevaru kartē sazīmēt, bet kolēģis saka: “tālāk neskrien man līdzi, es meklēju savu punktu,” un ar roku man pamet, lai eju vairāk pa kreisi (vismaz es to tā savā prātā iztēlojos). Apmetu vienu loku, apmetu otru loku, un katru reizi atduros pret to jocīgo vietu, kuru nevaru sazīmēt savā ceļā uz kartes. Kad jau esmu atmetusi visam ar roku un eju ārā uz ceļa, veiksmīgi satieku Ievu, kas man parāda, kur mēs esam. Turpinu sava punkta virzienā un tikai tad saprotu, ka tā jocīgā vieta kartē ir strauts, par kuru es esmu 100% pārliecināta, ka tas man ir sen kā aiz muguras… nu jau ļoti uzmanīgi, prātīgi, bet neprecīzi atrodu finišu un saviem atbalstītājiem par prieku skrienu, cik varu Smile Kādu dienu vēlāk satieku draudzīgo kolēģi, kas man deva tik lielas cerības – viņš esot manu punktu vēlreiz atradis, bet es viņam vairs nesekoju (punkts bija tieši otrā pusē tai “dīvainajai” vietai, kur mēs šķīrāmies, to punktu no tās vietas varēja redzēt).

Kamēr es tā blandos pa mežu, visi bērni jau finišējuši un nodibinājuši draudzības saites ar cittautu orientieristiem, visi kopā spēlē “Kartupeļus” (vai kaut ko tamlīdzīgu).

Piedāvājums uzēst pusdienas, nemaz netiek uzņemts ar sajūsmu – negribās pārraut tikko izveidoto saiti… Temps kādā tiek izlaizīts termoss ir iespaidīgs, saldajā vēl uzēdam Felicitas nopelnītos ābolus un Lidla vafeles. Nedaudz mazuma piegarša ir, bet šodien otrais treniņš īss – sprints (pārsimts metrus virs Lidl). Sapakojamies un dodamies tur, lietus ir izklīdis un varam baudīt saulīti. Ļoti jauks ciematiņš ar šaurām ejām starp vecajām akmeņu mājām.

Šodienas līderu apbalvošana plānota vakarā (tuvāk Lidlam nekā viesnīcai), un tā kā Felicita joprojām tur buru, mēs šo pasākumu nevaram izlaist. Visu forši sarunājam, ka es ar savu auto palieku ciematā, izdomājam izklaides pāris stundu garumā, kamēr pārējie dodas uz viesnīcu ēd vakariņas un izklaidējas savā nodabā bez mums. Viss jau labi, tikai Felicita iepriekšējā dienā ir samainījusies ar Mārtiņu, jo grib braukt ar busu kopā ar tēti. To es saprotu brīdī, kad buss pazūd aiz līkuma un mans apbalvojamais ir aizbraucis, bet manā mašīnā ir Mārtiņš. Neko darīt, plāns – nelaist bērnus Lidlā – ir izgāzies, visi tiekamies pie Lidla. Kad mēs piebraucam, buss ir tukšs kā izslaucīts, bērniem laime pilnīga – tikuši veikalā, tik nelaime, ka pieaugušie uzlikuši ierobežojumu – katrs drīkst nopirkt divas lietas. To cīņu es neredzēju, bet laikam jau neviens tik ļoti nelaimīgs nebija, jo, atbraucot uz viesnīcu, raudošus bērnus neredzēju. (PS – Felicita tik ļoti gribēja braukt ar busu, jo, kā vēlāk izrādījās, negribēja nokavēt to mirkli, kad Kārlis ir kapitulējis un piestājis nākamo reizi pie McDonalds).

Iepirkšanās tūre izveikta, bērni samainīti, staigājam pa pilsētiņu, uzēdam saldējumu un gaidām apbalvošanu. Tad ceļš uz viesnīcu, vakariņas un varam sākt gatavot rītdienas pusdienas.

Itālijas piecdienas, ceturtā diena – rīts, ceļos, vāru putru. Šodien brauciens nav tik tāls, bet uz otru ielejas puse, nedaudz aiz Kortīnas d’Ampeco.

Fiames, Kortina d’Ampeco, vidējā distance. Ļoti, ļoti skaisti skati, debesis atvērušās un ļauj mums baudīt kalnu ainavas.

Mežs gan gandrīz kā Latvijā, tikai augstāk kalnos un mazliet lielākām nogāzēm. Šīsdienas distanci atceros vismazāk, laikam vismazāk ieberzienu un kļūdu bija Laughing

W40 grupas distance. 

Toties ļoti labi atceros to, kas notika pēc tam, kad pēc pusdienām aizbraucām uz treniņvietu. Piecas minūtes pirms ierašanās, attapāmies, ka viena soma palikusi stāvvietā uz maliņas un nav ielikta mašīnā, kur visa bagātība, ieskaitot telefonu un maku, palikusi. Nezinu, priecāties vai raudāt, bet man bija legāls iemesls izlaist treniņu, pie reizes paķert līdzi vīru, lai sameklē bremžu šķidrumu, un, ja ar to vēl nav gana, braucot uz sacensību vietu, jau sarēķinājām, ka pietiek šoferu un vietu busiņos, lai mums viss ceļš līdz treniņvietai nav jāizveic vēlreiz. Tiekam pie neplānotas brīvas pēcpusdienas (lasi, varbūt divas stundas kopā sanāca, bet neticu, ka bija tik daudz), lai iedzertu labu Latte Machiato un izveiktu windowshopingu pa Kortinas d’Ampeco galveno ielu (LaSportiva, North Face, Millet,…). Noturējāmies, neko nenopirkām! Pie baznīcas satikām Guntu un Daci, lai ceļotu atpakaļ uz viesnīcu pie saviem pienākumiem – vakariņas, pusdienas, savākšanās… grozies kā gribi rīt jau ir pēdējā sacensību diena un jāuzsāk mājupceļš.

Treniņš visiem pārējiem.....

Itālijas piecdienas, piektā diena – rīts, ceļos, vāru putru. Jāpamet viesnīca. Plāns noskriet sprintu, paēst pusdienas, sagaidīt apbalvošanu (ja viss visiem potenciālajiem balvu ieguvējiem veiksmīgi) un uzsākt mājupceļu. Lai nevajadzētu vēlreiz pa dienu stāvēt Vīnes un Varšavas korķos, nolemjam nemeklēt nakšņošanas vietu, jo aiz Varšavas, kad visi korķi aiz muguras, būsim tik pret rītu. Gulēt tad, kad gribās, un tur, kur sanāk Smile

Pieve di Cadore, sprints – pirmā sprinta daļa ir stāvā mežainā nogāzē ar dažām takām (kalns ciemata vidū, kura virsotnē stāv vēsturiski nocietinājumi) un pēc tam aizvijas pilsētas daļā ar trepītēm, taciņām, strupceļiem un tunelīšiem. Man starts pirmajai, 10:01…

M40 grupas distance. 

Kā vēlāk izrādīsies, tad meža daļa bija izaicinājums daudziem no mums. Man par laimi laicīgi izdevās saprast, ka tā taka, pa kuru skrienu, ir tomēr iezīmēta arī tajā dzeltenajā pļavā, ko sākumā nemaz neredzēju (laikam brilles vajag); līdz pirmajam līkumam nebiju pārliecināta, ka paņēmu pareizo dzelteno laukumu. Un tad jau viss salikās, ja tik vien varētu skriet kā stirna Smile Priekš manis, divas minūtes aiz uzvarētājas ir teicams rezultāts (sprintā ļauju sev sevi nešaustīt, ja laiks ar uzvarētāju atšķiras divas reizes Smile)

Tā kā skrēju pirmā un ilgi neaizķēros kartes mežģos, tad šodien bija tā diena, kad varēju izbaudīt emocijas, kādas nu mūsu bērniem bija sagādājusi šī distance. Nezinu, vai vēl kādu reizi esmu redzējusi tik daudz emociju vienuviet Smile

Atnāku uz mūsu pulcēšanās vietu, skatos Gustavs, tas kurš Ļašs, izmisušām asaru pilnām acīm stāsta kādam pa telefonu savu bēdu, izrādās – nav paņemts viens punkts. Atskrien Kārlis (viņa emocijām nepaspēju pievērst uzmanību Smile) un saka, ka redzējis Cīruļu Mārtiņu klibojam, samežģīta potīte… Drīz arī Mārtiņš ierodas. Tā kā pieredze ar ledus iegūšanu un mediķu palīdzību jau ir, sūtu Mārtiņu, lai iet palūdz kaut ko aukstu, ko pielikt pie potītes. Atnāk mana Felicita, nikna kā lapsene, dusmās (vai aiz bēdām!?) raudādama. Jau padomāju, ka nav paņēmusi kādu punktu, tāpat kā Gustavs un kopvērtējums nesanāks. Bet nē, nikna uz sevi, ka sataisījusi kļūdas un ir tikai piektā, divas/trīs minūtes aiz uzvarētājas. Nedabūšot pilnu medaļu komplektu, par ko birst asaras kā pupas. Skatos pāri pār laukumu finiša celiņa otrā pusē, kur Sindija ar Robertu sagaida mūsējos, viņa mierina Anniju, nez, kas tur par bēdu (arī nav paņemts īstais punkts). Nepaspēju ne apgriezties, nāk Henriete ar birstošām asarām un asiņojošiem ceļiem. Esot jau pašā distances sākumā nokritusi un sasitusies (labi, ka nav apskatījusies uz saviem ceļiem, nez vai līdz finišam būtu tikusi ar visiem punktiem). Ejam abas jau iestaigāto taku pie mediķiem, kur satiekam Mārtiņu.

Ledus tiek piešķirts, brūces sakoptas un nolīmētas, dodamies atpakaļ skatīties, kā iet citiem. Pa to laiku ir ieradies vēl vesels bariņš ar tiem, kas nav paņēmuši punktus, aizdomīgi ilgi ir pazudusi Madara, bet par laimi, pēc ilgstošas vietējās apkārtnes iepazīšanas, arī viņa ir finišā, varam mierīgi vecākiem noziņot, ka bērns ir dzīvs, sveiks un vesels (nav pazudis pilsētā Smile). Kopējā šīsdienas bilance – divi ievainotie, seši MP, no kuriem viens tika reabilitēts, Gustavam paveicās, ka tika nofilmēts skrienot gar pēdējo punktu, kas skaitījās nepaņemts, jau finiša taisnē, kopvērtējumā – divas galvenās balvas, Felicitai un Katrīnai.

Nākamā pusotra diena man paiet pie stūres, dzerot kafiju, guļot benzīntankos, ēdot McDonalds (jo solījumi bērniem jātur). Kamēr es guļu, bērni spēlē bumbu un tumsā tvarsta pa benzīntankiem peles. No šoferiem es esmu vislielākā guļava, kam vismazāk palīdz kafija un enerģijas dzērieni, lai varētu tikt mājās. Vairs jau nevar saskaitīt, bet kādas piecas/sešas īsākas vai garākas piecpadsmitminūtītes bija jāpasnauž, lai var doties tālāk, tuvāk mājām.

Tāda nu bija mana pirmā sporta nometne dzīvē Smile

© www.magnets.lv | Sandra Priedīte

Vārds:
Komentārs:
Atjautības uzdevums:  ir 
 
       

Vārds: Inese
IP: 85.254.75.74 @ 07.08.2023 | 12:18:16
Komentārs: Sandra, milzīgs Tev (un palīgiem) paldies par bērnu barošanu, tas nav viegli. Ceru, ka nedaudz izdevās arī izbaudīt pasākumu. Foršs raksts:-)

Vārds: Uģis
IP: 80.233.249.14 @ 03.08.2023 | 18:28:25
Komentārs: Sandra, ļoti interesanta izteiksmes valoda un Jums ir rakstnieces talants.Gaidīšu nākošo reportāžu.Paldies

Vārds: Ilze
IP: 87.226.18.153 @ 31.07.2023 | 12:03:02
Komentārs: Lielisks apraksts un ļoti vērtīga pieredze.

Vārds: Ainārs
IP: 159.148.23.199 @ 28.07.2023 | 12:35:21
Komentārs: Paldies Sandrai par ceļojuma aprakstu. Parsati šādos pasākumos ir daudz emociju, bet tās tik ļoti grūti uzlikt uz papīra.



..atpakaļ


© 2007 - 2024, Magnets.lv | Izstrāde un uzturēšana: WebIzstrade.lv


Bildes un video


BAUSKAS ROGAININGS 2018

RĪGAS ČEMPIONĀTS 2018

BĒRNU SKOLIŅA

VASARAS MAGNĒTS 2017


Atbalstītāji

Sportident
Sodra
IK Auseklis  
Latvijas leļļu teātris   Tempur Rīgas meži

Sadarbības partneri
Jelgava Meridins Noskrien Ziemu